Kad meita palūdza man pārvākties pie viņiem uz Angliju, lai pieskatītu mazbērnus, sajutos ļoti svarīga. Likās, ka atkal ir priekš kā censties, bet tad sākās…
— Skaidrīt, varbūt pietiek jau te skraidīt? Mums ir sava sistēma, bet jūs visu jaucat!
Igors demonstratīvi noslaucīja galdu pēc tam, kad es to tikko biju rūpīgi iztīrījusi. Lupata manās rokās vēl bija mitra, un es stāvēju virtuves vidū, nesaprazdama, ko tādu esmu izdarījusi nepareizi.
— Piedod, Igoriņ, es tikai gribēju palīdzēt…
— Palīdzēt? — viņš iepūtās, svieda lupatu izlietnē. — Jūs katru reizi visu pārvietojat! Pēc tam Inese veselu stundu meklē, kur kas nolikts!
Klausījos un tik un tā nesapratu, ko atkal esmu nevietā nolikusi. Tiešām nesapratu. Pirms trim nedēļām meita man piezvanīja un lūdzošu balsi, lūdza atbraukt. “Mammu, es netieku galā! Mazulīte neguļ, mazais Tomiņš niķojas, Igors pazūd darbā. Lūdzu, atbrauc, palīdz!” Un es atbraucu. Atstāju visu, paņēmu atvaļinājumu bez algas veikalā, kur piepelnos, sakrāmēju koferi stundas laikā, nopirku lidmašīnas biļeti. Lieki teikt, ka tā it nemaz nebija lēta, jo iegādāta pēdējā brīdī. Ko tik neizdarīsi mīļo labā.
Un tagad stāvu ar šo muļķīgo lupatu rokās un klausos, kā znots man izskaidro, ka visu daru nepareizi.
— Igor, nu ko tu atkal to saki mammai? — Inese ienāca ar niķīgu mazulīti uz rokām. Bet viņas balss… tā skanēja kaut kā vienaldzīgi. It kā viņa runātu tikai tāpēc, ka vajag.
— Es nesaku neko nepareizi! Es tikai konstatēju faktu, — viņš ielēja sev kafiju no jaunās, spīdīgā kafijas automāta. — Mums ir noteikta kārtība. Bet Skaidrīte to pārkāpj.
Skaidrīte. Viņš vienmēr tā mani sauc. Auksti. Atsvešināti. It kā es nebūtu viņa sievas māte, bet nejauša paziņa.
— Mamm, nu tiešām, nākamreiz vienkārši pajautā, kur ko likt, — Inese šūpoja mazulīti, pat nepaskatīdamās uz mani.
Es pamāju ar galvu, lai gan iekšā viss sarāvās. Pajautāt? Es jau pat baidos muti atvērt šajā mājā.
— Starp citu, Skaidrīt, — Igors padzērās kafiju, saviebās, it kā tā būtu negaršīga, — jūs atkal nopirkāt nepareizo pienu. Es taču teicu — bez laktozes.
— Bet veikalā tāda nebija…Man bija neērti teikt, ka es taču to viņu valodu nesaprotu. Labi vispār, ka trāpīju un tas ir piens.
— Tad vajadzēja iet uz citu veikalu! Vai vispār nepirkt! Tagad ko — mest ārā?
Es klusēju. Ko gan teikt? Ka izstaigāju trīs veikalus, ka noguru vilkt smagos maisus, ka uz manas pensijas tas piens ir puse no dienas budžeta?
— Igor, nu beidz taču, — Inese beidzot paskatījās uz mani, bet acīs nebija nekādas siltuma. — Mamma centās.
“Centās.” It kā es būtu piecgadīgs bērns, kas mēģināja sasiet kurpju šņores.
Vakarā gatavoju pelmeņus. Tomiņš, mans piecgadīgais mazdēls, tos dievina. Agrāk, kad viņi atbrauca pie manis ciemos, viņš varēja apēst veselu šķīvi. Un es tos vienmēr pati veidoju — katru pelmeni ar mīlestību. Tāpēc arī tagad nolēmu viņu iepriecināt.
— Omīt! — Tomiņš ieskrēja virtuvē, ievelkot degunā smaržu. — Tie ir pelmeņi?! Mani mīļākie?!
— Jā, saulīt, — es pasmaidīju, pirmo reizi jūtot, ka daru kaut ko pareizu. — Tūlīt izvārīšu, un ēdīsim.
— Nē, neēdīsim, — noteica Igors, ienākdams aiz viņa. — Tom, mēs tagad ēdam veselīgi. Nekādu pelmeņu.
— Bet, tēt…
— Nekādu “bet”! — Igors pagriezās pret mani. — Jūs ko, gribat no bērna izaudzināt bumbulīti? Paskatieties uz viņu — viņš jau tā ir liels savam vecumam!
Toms ievilka galvu plecos. Es redzēju, kā viņam nepatika dzirdētais.
— Igor, nu vienu reizi taču var, — mēģināju rast kompromisu. — Es tik sen viņam tos neesmu taisījusi…
— Vienu reizi? — viņš paņēma katlu no plīts. — Pēc tam būs “vēl vienu reizi”, “pēdējo reizi”. Nē. Mēs ar Inesi nolēmām — nekādas neveselīgas pārtikas.
— Mamm, tiešām, — Inna atspiedās pret durvju stenderi, šūpodama mazulīti. — Tu taču redzi, ka Toms ir liels savam vecumam. Igoram taisnība.
Es paskatījos uz meitu. Uz savu vienīgo meitu, kuras dēļ pirms pieciem gadiem pārdevu savu divistabu dzīvokli. Atdevu visus naudu viņu pirmās iemaksas veikšanai, lai jaunā ģimene tiktu pie sava mājokļa te Anglijā. Bet pati pārcēlos uz īrētu vienistabas dzīvoklīti nomalē — aukstu, ar rūsu ūdenī un kaimiņiem, kas naktīs bļauj aiz sienas.
Lasi vēl: Gardi slinkie “vareķiki”: recepte, ko mīlu kopš bērnības, viegli un ātri pagatavojama
Un šī meita tagad man saka, ka es kļūdos. Ka es gribu kaitēt.
— Labi, — es izslēdzu plīti. — Es nezināju.
— Tieši tā — nezinājāt, — Igors nolika katlu atpakaļ. — Tāpēc arī vajag pajautāt. Nevis darīt, kā pašai šķiet pareizi.
Toms aizskrēja uz savu istabu. Bet es paliku stāvam pie plīts, skatoties uz katlu ar pelmeņiem. Simts gabalus biju salipinājusi. Speciāli cēlos divas stundas agrāk.
— Mamm, neapvainojies, — Inese pienāca, uzlika roku man uz pleca. — Mēs vienkārši uztraucamies par Tomu. Tu taču saproti?
Sapratu. Es sapratu, ka šajā mājā, kuru palīdzēju viņiem nopirkt, es esmu neviens. Sapratu, ka manam viedoklim te nav nozīmes. Sapratu, ka jau trīs nedēļas guļu uz saliekamās gultas bērnistabā, kaut arī blakus stāv tukša viesu istaba. Bet tā ir “Igora kabinets”, tur nedrīkst ieiet.
Sapratu, ka es te gatavoju, tīru, gludinu, mazgāju, pieskatu bērnus. Un pretī dzirdu tikai pārmetumus.
— Saprotu, — klusi pateicu.
Naktī ilgi nevarēju aizmigt. Saliekamā gulta čīkstēja pie katras kustības. Blakus istabā čīkstēja mazulīte, bet es zināju — pieiet nedrīkst. “Jums rokas trīc,” pagājušajā nedēļā bija teicis Igors.
Man ir piecdesmit astoņi gadi. Rokas man netrīc. Bet mazmeitu es vairs rokās neņemu.
Gulēju un domāju: ko es te vispār daru? Kāpēc atbraucu? Un pats briesmīgākais — kad tas viss beigsies?
